Šis bija kārtējais gads, kas piepildīts ar jauniem atklājumiem Latvijas muzejos, iepazīstot krājuma priekšmetus, kas ir mūsu vēstures liecinieki un, atskatoties uz aizejošā gada raidījumiem, izvēlējos pieminēt tos ierakstus, kas saistās ar ko pirmreizēju Latvijas vēsturē un kultūrā. Vēlreiz lūkosim tos raidījumus, kuros bija runa par pirmajiem aizmetņiem Latvijas lauksamniecībā, dārzkopībā, kino un foto un teātra mākslā, dziesmu svētku tradīcijā un valsts dibināšanā.

Šī gada maijā Latvijas Fotogrāfijas muzejs atzīmēja savas pastāvēšanas 30 gadus un muzeja krājumā glabājas pirmais latviešu valodā drukātais izdevums ar padomiem un informāciju par fotografēšanu. Žurnālu ar nosaukumu „Stari” izdeva Mārtiņš Buclers, cilvēks, kur uzskata par pirmo  profesionālo latviešu fotogrāfu. Lūk fragments no ieraksta ar muzeja krājuma glabātāju Janu Čauri.

Turpinot skatīt  iespieddarbus latviešu valodā, jāatceras Sīmanis Klēvers, kuru dēvē pat Latvijas dārzu tēvu. Viņa devumu vēl šodien novērtē dārzkopības un augļkopības speciālisti. Durbes senlietu krātuvē tās vadītājs Reinis Bahs ikvienam interesentam ļauj ieskatīties 19. gs. nogalē izdotos  sējumos par to „kā  dažādi vasaras, ziemciešu un podos  audzējamie stādi, košuma  koki  un krūmi sējami,  stādami un pavairojami istabās stādu namos un lecektos un kā tie stādu nami  un lecekti būvējami”. Par viņu stāstu turpina Durbes senlietu krātuves vadītājs Reinis Bahs.

Starp citu, Durbes pilsētas ģerbonī ir attēlota ābele ar septiņiem āboliem, katrai nedēļas dienai pa ābolam un ierosmi šādam pilsētas simbolam devis dārzkopis  un toreizējais pilsēta galva Sīmanis Klēvers, kurš 19. gs. 90. gados pie baznīcas iestādījis ābeļdārzu. Un turpinot par dārzkopībai tuvu tematiku, ielūkojamies senajā Priekuļu selekcijas ēkā, kur ir iekārtots Latvijas laukaugu selekcijas muzejs. Šis nams tika būvēts pirms 100 gadiem, lai apkārtnes zemniekiem būtu iespēja izglītoties un darboties kultūraugu selekcijas jomā dažādās izmēģinājumu stacijās.

Par seno Priekuļu ēku stāstīja Priekuļu laukaugu selekcijas institūta vadošā pētniece Ilze Skrabule un, atskatoties vēl uz citām ēkām, kurām piedien nosaukums – pirmā un latviešu vajadzībām domātā, ir jāmin Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrība, kuras nopelns ir pirmā īpaši Rīgas latviešu teātrim būvētā ēka. Par šo biedrību liecina liela izmēra karogs, reiz bijis šūdināts no gaišzila zīda, bet tagad klāts zilas kokvilnas auduma ielāpiem, tik uzraksti un ornamenti zelta diegiem ir izturējuši laika zobu un tie vēstī- Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības  biedrība. 30. jūlijā 1878. gadā, vidū ozollapu ietvarā izsūti  darbarīki – cirvis, cirkulis, lineāls un uzraksts- „darbs godina”. Karogs kā dārgums tiek glabāts Rakstniecības un mūzikas muzeja, teātra un kino vēstures krājumā. Vārds šī krājuma glabātajai Andrai Lazdānei.

Šī gada vasara pagāja Dziesmu svētku  zīmē, tāpēc varam palepoties ar Pirmajiem Vispārējiem Dziesmu svētkiem veltītu plakātu, kas glabājas LNB  Mākslas krātuvē. Tās ir nodzeltējusi, laika zoba skarta papīra lapa, kur augšpusē uzzīmēts eņģelis virs pilsētas fona, apakšā togā tērpts vīrs, tam apkārt kaili bērneļi: vieni ar rakstāmpapīru un spalvas kātu, citi kāpj augšā par rožu klātiem zariem. Lapas vienā pusē redzams sējējs uz lauka un pašā vidū gotisku torņu ietvarā iekļauts teksts – Jura Alunāna dzejas rindas „Nevis slinkojot un pūstot”. Vairāk par to stāsta  LNB  Mākslas krājuma eksperts Toms Herings.

Ejot tālāk, nonākam Valkas novadpētniecības muzejā, kur krājumā glabājas pirmais drukātais uzsaukums par Latvijas armijas veidošanu cīņā pret lieliniekiem un brūkošās Vācijas impērijas karaspēku. Šāda pavēle tika  izdota Valkā 1919. gada 16. februārī. Valkas novadpētniecības muzeja bijusī krājuma glabātāja Aija Priedīte stāsta par laiku, ka igauņu un somu karaspēks 1919. gada sākumā atbrīvoja Valku no padomju Krievijas karaspēka.

Līdztekus brīvības cīņām nule nodibinātajā Latvijas Republikā sarežģītos apstākļos darbojas Latvijas pagaidu valdība Kārļa Ulmaņa  vadībā un unikāli dokumenti par 1918. un 1919. gada valdības sēdēm glabājas Latvijas Kara muzejā. Pārlūkojam tos kopā ar muzeja krājuma  nodaļas vadītāju Barbu Ekmani.

Un šo apskatu izvēlējos noslēgt ar kādu simtgadnieku, kurš šo jubileju nosvinēja vakar, 30. decembrī. Tas ir kinoteātris  “Splendid Palace”, kas ir pirmais kinoteātris Baltijā, kurā ēka uzcelta tieši kinoteātra vajadzībām. Un vēl aizvien nama otrā stāva vestibilā atrodas spogulis no tiem laikiem. Par grezno rokoko stilā veidoto spoguli, stāsta kinoteātra mākslinieciskā vadītāja un kino kritiķe Daira Āboliņa.

Ja nu gadās apmeklēt kinoteātri, uzkāpiet otrajā stāvā un Zaļajā zāle var aplūkot šo senumu, kurā 100 gadu laikā ir raudzījušies neskaitāmi cilvēku, kurus vieno interese un mīlestība uz kino.