Sērijā "Ekrāna otrā pusē" šoreiz stāsts par nozares ēnas pusi – atkarībā, ko var izraisīt videospēles. Cik nopietna problēma tā ir, vai Latvijā par to kāds domā un kā no tās izvairīties?

“Godīgi sakot, man liekas, es biju iedzīts stūrī, tādā ziņā, ka man vispār nebija naudas, un es zvanīju savai mammai un teicu: mammu, lūdzu, ieskaiti man kaut ko, lai es varu paēst, es pieteikšos reģistrā un strādāšu ar šo. Tas būtībā bija brīdis, kurā biju uz ceļiem un lūdzos, lai man ir vēl viena iespēja vismaz kaut ko pamainīt savā dzīvē.”

Jānim ir 25 gadi, kā stāsta viņš pats, šobrīd dzīvē atrodas tādā kā pārejas fāzē, kad ir nesen izbeidzis savas darba attiecības un pagaidām vēl neko citu nav uzsācis darīt. Tomēr jau vairākus gadus Jānis cīnās ar azarstspēļu atkarību, kas sākusies videospēļu dēļ.

“Pusaudžu gados – 12, 13 gados, mani apcēla skolā, diezgan smagi, man bija bail iet uz skolu, un es izdomāju visādus attaisnojumus vecākiem, lai es varētu neiet, tad es vienkārši klaiņoju kaut kur pa pilsētu, izvairījos, jo man tiešām bija bail, es zināju, ja aiziešu [uz skolu], mani sitīs. Tajā laikā arī šķīrās mani vecāki, tētis aizbrauca prom, dzīvot citur, mamma iekrita depresijā, un viņa man vairs tik daudz nepievērsa uzmanību. Man tajā laikā bija baigi daudz kas galvā, un es nevarēju to visu apstrādāt, un es sapratu, ka mamma tagad ir nedaudz nost, un es varu vairāk pasēdēt pie datora, es uzķēru to, ka es varu tādā veidā atslēgties no savām problēmām.”

“Es uzlieku austiņas uz ausīm, man nav jāuztraucas par skolu, man vispār nav jāuztraucas par to, kas notiek apkārt,” stāsta Jānis. Videospēles ļāva justies kā vienam no spēlētājiem, nevis tikt nosodītam. Tolaik tā esot bijusi droša vieta, kur paslēpties no visa apkārtējā.

Taču ar katru dienu pie datora tika pavadīts arvien vairāk un videospēles tika spēlētas arvien ilgāk. Jānis noslēdzās no reālās dzīves, sāka kavēt skolu, netikās ar draugiem un maz komunicēja ar ģimeni. Kā atminas viņš pats, tobrīd esot bijis ļoti grūti uzturēt attiecības vai vienkārši runāt ar dzīviem cilvēkiem, kas ir ārpus spēles, jo viņš bija “izkritis no aprites”.

Par atkarību Jānim bijis kauns, tāpēc viņš to slēpa no apkārtējiem neko nestāstīja, un diemžēl neviens lāga to arī neievēroja – ģimenei bija savas problēmas, klasesbiedri Jāni uztvēra kā klaunu, kas retu reizi atnāk uz mācību stundām, savukārt skolotājiem galvenais ir bijis, lai tikai viņš skolu pabeigtu.

Kā stāsta Jānis, sagaidot pilngadību, datorspēles pārgājušas nākamajā līmenī, kas ir azartspēļu spēlēšana, un tas pateicoties tam, ka videospēlē bijusi iespēja tērēt naudu.