Asistentu nav, palīdzība stipri ierobežota un arī laika pašiem priekš sevis “mūžīgo bērnu” vecākiem tikpat kā nav. Sižetu sērijā “Mūžīgie bērni” runājam par tiem pakalpojumiem, ko valsts sauc par “atelpas brīdi”. Tā ideja ir – bērna nodošana īslaicīgā institucionālā aprūpē – burtiskā nozīmē ļaujot vecākiem mazliet ievilkt elpu un piemirst par ikdienas rūpēm. Bet cik īstenībā šie pakalpojumi ir pieejami bērniem ar īpašu kopšanu, skaidro Vita Anstrate.

"Labrīt! Nu, labrīt, ezīti! Tā. Turamies..." Kristīne Bunka modina savu septiņus gadus veco meitiņu Elizabeti, kura trīs naktis nomocījusies regulārās epilepsijas lēkmēs. Elizabetei ir ļaundabīgs epilepsijas paveids un garīga atpalicība, kas nozīmē, ka krampju lēkmes ir dzīvībai bīstamas. Kristīne ir vientuļā mamma, viņa vairs nestrādā.

Pētījumi pierāda, ja tev ir bērns ar īpašām vajadzībām, kur ir sarežģītāks gadījums aprūpē, viņš izdedzina tikpat, cik kara apstākļos. Tas nozīmē, ka tā emocionālā slodze… tur ir visu laiku nāves bailes, vēl kaut kādas nervu šūnas atmirst lēkmes laikā. Tu visu laiku uztraucies.

Šādā režīmā vecāku izdegšana ir neizbēgama, un, lai kaut nedaudz atvieglotu viņu dzīvi, ar Eiropas Savienības fondu atbalstu valsts paredzējusi tādu pakalpojumu kā “atelpas brīdis”. Tas faktiski nozīmē bērna īslaicīgu nodošanu institucionālā aprūpē. Taču, izrādās, ka no deviņām vietām, kas šo pakalpojumu piedāvā, tādu bērnu kā Elizabete būtu gatava uzņemt vien Liepāja. Bet kā lai tur nonāk no Jūrmalas, ņemot vērā, ka lēkmes mēdz atkārtoties ar intervālu – ik pēc septiņām minūtēm?