Kāda bija Latvijas skaniskā ainava, kad mūsu senči to piepildīja ar rotāšanu, gavilēšanu un citām balsīm pļavās, mežos un pakalnos? Atbildi uz šo jautājumu sniedz tikko klajā nākušais grupas ''Saucējas '' izdevums, kas saucas ''Dabā'' un ir grupas četru gadu darba vainagojums.

Projekta laikā grupas dalībnieces devās uz dažādām Latvijas vietām, lai dabā ierakstītu dažādus tradicionālās dziedāšanas veidus. Viņām neatsverami palīgi bija skaņu meistari Gatis Gaujinieks un Edmunds Račinskis. Latvijā šāda veida tautasdziesmu ieraksti veikti pirmo reizi, tādēļ projekts ir īpašas ievērības cienīgs. Gan ieraksti, gan uzkrātā pieredze tagad sakopota divos audio kompaktdiskos ar 60 ieskaņojumiem un grāmatā, kas atpoguļo projekta norises gaitu un iekļauj arī vairākus pētījumus par tradicionālo dziedāšanu.

Ieraksti veikti dažādās Latvijas vietās, visvairāk Sāvienas pilskalna apkārtnē, kur bija visvairāk piemērotu vietu, jo, kā liecina avoti, – cilvēki visbiežāk dziedāja pie ūdeņiem, mežā, kalnos un pakalnos, - stāsta ''Saucēju'' vadītāja Iveta Tāle:

Mūsu pieredze rāda, ka kalns ir svarīgs jau tā iemesla dēļ, ka tas tev dod vienkārši tādu estētisku baudījumu. Tu esi pāri kaut kādām pārējām lietām ainavā, un tas ir brīnišķīgs skats, kad tu esi tajā kalna galā, un tad tu arī jūties kā tāds pasaules valdnieks, jo es domāju, dziedot dabā, tu tiešām tā arī jūties, ka tu valdi pār visu to dabas telpu, ainavu. Jo tad, kad tu palaid balsi tādā skanīgā vakarā, tad patiesi vairs nešķiet, ka kaut kādā veidā hiperbolizētas un pārspīlētas ir tās formulas, ko lieto mūsu tautasdziesmas par to, ka – ''trīcēj' kalni, skanēj' meži' vai ''lokatiesi mežu gali'' vai ka tur zeme līgojas, kad tu dziedi. Jo tieši tāda sajūta ir. Šī kinētiskā sajūta, ka visa ainava vibrē, viss kustas tad, kad tu to balsi palaid.