Šajās dienās aprit tieši simt gadu kopš Bermontiādes, kas noslēdzās ar Rīgas atbrīvošanu 1919.gada 11.novembrī. Par godu Latvijas armijas uzvarai pār Bermonta spēkiem šī diena tika pasludināta par kritušo varoņu piemiņas dienu jeb Lāčplēša dienu un tika nodibināts Lāčplēša Kara ordenis. Šorīt – pēdējais stāsts sērijā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem, kuru stāsti pašlaik skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē. Tiesa gan, šis stāsts palicis ārpus izstādes vitrīnām, bet tāpēc ir ne mazāk interesants un diemžēl – arī skumjš.

„Jānis Osvalds Zēbergs savu ordeni saņēma par vairākām kaujām 1917.gadā. Pēc strēlnieka gaitām viņš iestājās arī Latvijas armijā,” stāsta vēsturnieks Arnis Strazdiņš. Zēbergs bijis titulēts virsnieks jau Krievijas impērijas armijā, kur sevi bija pierādījis kā ļoti drošsirdīgu un veiksmīgu militāristu.

„Taču vēlāk, pēc atvaļināšanas no armijas, skaidri bija redzamas kara traģisko notikumu sekas – viņš bija pārcietis nervu sabrukumu un sirga ar atkarību no alkohola un dažādām narkotiskajām vielām,” atklāj Strazdiņš, „Viņa dienesta cena bija veselība un ļoti smaga dzīve pēc Pirmā pasaules kara, no kura viņš izgāja kā kara invalīds. Faktiski visu savu kara invalīda pensiju viņš notērēja opijā un citās narkotiskajās vielās.”

„Ja izmantojam mūsdienu terminoloģiju, viņš sirga ar posttraumatiskā stresa sindromu. Arī savās atmiņās viņš ir teicis, ka karš samala viņa miesu un viņa garu. Viņš nespēja atgriezties miera laika dzīvē,” piebilst vēsturnieks Mārtiņš Vāveris.

Ordeņa kavalieru stāsti plašāk skatāmi Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstādē "Vienpadsmit varoņstāsti".