Četras desmitgades Latvijas fotomākslā atainos jaunā ekspozīcija, kas no šīs nedēļas nogales būs apskatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Aptvertais laika posms būs 20.gadsimta sešdesmitie līdz deviņdesmitie gadi. Savukārt par ekspozīcijas apjomu precīzi liecina tās nosaukums „12 fotogrāfi/ 125 fotogrāfijas/ 10 sērijas’’.

Izstāde ļaus iepazīt mūsu izcilāko meistaru rokrakstus un to atšķirības, kā arī visai kardinālās izmaiņas fotomākslas jomā, ko nes sev līdzi katra no desmitgadēm. Izstāde būs skatāma no 19.februāra.

Jaunā ekspozīcija pirmkārt dod iespēju klātienē apskatīt izcilu autoru meistardarbus. Līdzās tam ir ļoti interesanti izsekot, kā fotomāksla mainās laika posmā no 20.gadsimta 60. līdz 90. gadiem.

Ja mūsdienās fotogrāfijai ir sava pilntiesīga vieta kā mākslas žanram, tad 60. gados tā tikai šo vietu sāka iekarot. Tolaik ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē fotogrāfija bija vairāk amatieru nodarbošanās. Tam bija arī vairāki plusi, jo tādējādi fotogrāfija arī pie mums bija mazāk pakļauta cenzūrai nekā citi mākslas žanri un mūsu fotogrāfi visai brīvi varēja darboties starptautiski, ko viņi arī aktīvi darīja, ne reizi vien izpelnoties balvas.

60. gados kopējā tendence bija fotogrāfijas veidot kā mākslas darbus bieži vien ar sakāpinātiem kontrastiem un ekspresīviem tēliem. Latvijā tam visraksturīgākais piemērs ir Gunāra Bindes veikums, ne velti viņa radītais Eduarda Smiļģa portrets ieguva zelta medaļu Buenosairesā 1965. gadā. To varēs apskatīt arī jaunajā ekspozīcijā, stāsta tās kuratore Elita Ansone.

Dokumentālo fotogrāfiju Gunārs Binde savukārt par mākslu neuzskatīja. Taču izstādē ir eksponēts arī ļoti interesants viņa dokumentālais cikls "Hallo, Maskava!".  Tas tapa 1965.gadā kā pasūtījums reklāmas filmai par Maskavu, ko izrādīt ārzemju auditorijai. Binde safotografēja daudz vairāk nekā tika izmantots filmai, un tieši sadzīviskās Maskavas ainas no šodienas skatu punkta ir visinteresantākās.

60. gadu fotogrāfijai piederīga arī Zenta Dzividzinska, bet viņu interesē avangarda parādības un netipiska sievietes tēla interpretācija, kas kontrastē ar estetizētajiem vīrieša skatiena veidotajiem tēliem.

Ja 60. gados dokumentālo fotogrāfiju uzskata par žurnālistikas lauku, tad 70. gados tas sāk mainīties, un spilgtākā atslēgas personība šai ziņā ir fotomodernists Egons Spuris, kurš savu darbības veidu pats dēvē par subjektīvo dokumentu. 80. gados fotogrāfijā ienāk konceptuālajai mākslai raksturīgais seriālisms. Gvido Kajons sāk veidot ielu fotogrāfijas sēriju "Tēma 011", kas atspoguļo padomju vidi un arī tās absurdumu. Vairākiem fotogrāfiem top sērijas, ko Elita Ansone raksturo kā humānisma fotogrāfiju, to vidū, piemēram, ir slavenais Intas Rukas cikls ‘’Mani lauku ļaudis’’, Aivara Liepiņa cikls, veltīts Siksalā dzīvojošajiem vecticībnieku pēctečiem un Valta Kleina sērija "Gribu būt laimīgs".

Līdzās jau pieminētajiem vārdiem izstādē pārstāvēti arī Māras Brašmanes, Ulda Brieža, Andreja Granta, Gunāra Janaiša un Sarmītes Kviesītes darbi. Jaunā ekspozīcija "12 fotogrāfi/ 125 fotogrāfijas/ 10 sērijas" Nacionālajā mākslas muzejā būs apskatāma no sestdienas, 19.februāra.