14.jūnijā visā Latvijā pieminēsim Komunistiskā genocīda upurus - vairāk nekā 15 tūkstošus Latvijas pilsoņu, kurus padomju okupācijas režīms 1941. gadā izsūtīja uz Sibīriju. Kopš tā laika tagad vēl dzīvi palikuši lielākoties tikai represēto bērni, kas dzimuši Krievijas attālākos apgabalos. Šie cilvēki Latvijā arī uzskatāmi par represētajiem, taču daļai ilgstoši neizdodas pierādīt savu statusu dažādu iemeslu dēļ.

Dati liecina, ka pēdējos piecos gados šo statusu kopumā lūgušas 70 personas, no kurām pusei tas atteikts. Vai problēma ir tikai nepamatota vēlme pēc atvieglojumiem vai kādu arhīvu dokumentu trūkums, vai tomēr arī valsts attieksmē pret iepriekšējā režīma upuriem?