Valda Rūmnieka romāns "Sudrabiņš" veltīts dzejniekam Jānim Sudrabkalnam

Kā dziļi jūtoša mākslinieka personību ietekmē varas spiediens, liktenīga mīlestība un dažādi traģiski dzīves pavērsieni? – atbildes uz šiem jautājumiem sniedz Valda Rūmnieka jaunais romāns "Sudrabiņš".

Tā centrā ir dzejnieks Jānis Sudrabkalns. Valdis Rūmnieks viņu uzskata par nepelnīti aizmirstu un nepelnīti nopeltu mūsu kultūras personību. Pagājušā gadsimta 20. un 30.gados viņš radījis ļoti spožus un oriģinālus darbus, kas aktuāli joprojām, taču sanācis tā, ka visu viņa izcilo veikumu aizēnojis padomju periods, kaut arī viņa dotās nodevas režīmam nebūt nav lielākas par daudziem citiem autoriem, ko joprojām cienām un slavinām.

Izvēle rakstīt grāmatu par Jāni Sudrabkalnu nav nejauša, jo 21 gadu Valdis Rūmnieks ir dzīvojis blakus dzīvoklī Sudrabkalnam. Tas nozīmē, ka grāmatā uzzināsim daudzus līdz šim par Jāni Sudrabkalnu nezināmus faktus, pie tam Valdis Rūmnieks romānā arī sevi ieviesis kā literāru tēlu, jo abiem savulaik bijušas arī kopīgas blēņas. Jo īpaši, kad grāmatas autors vēl bija mazs bērns, bet Sudrabkalns jau plaši pazīstams dzejnieks.

Kad Sudrabkalna saimniece redzēja, ka dzejniekam atkal velk uz grēkošanu ar alkoholiskajiem dzērieniem, viņa aizslēdza skapi, lai dzejnieks netiek pie drēbēm un tad Sudrabkalns sadarbībā ar mazo Valdi izvērsa dažādus viltīgus gājienus. Viens no tiem šifrēti saucās – PSRS kartes skatīšanās:

"Bija mums tāds šifrs – Sudrabkalns piezvana manai mammai un saka – Valdiņš lai 15 minūtes vēlāk ienāk. Kā parasti. Un tad man bija šifrs – es ietinu sava tēva bikses PSRS kartē, kas bija milzīga izmēra. Tad es piezvanīju pie durvīm – Sudrabkalna onkul, es gribu paskatīties PSRS karti! Tad mēs skatījāmies, līdz pēc kāda laika viņš uzvilka mana tēva bikses, piezvanīja savam šoferim un izlavījās no mājas. Nu bija tādi grēciņi," atminas Valdis Rūmnieks.

Sadzīviskas un kuriozas epizodes romānā mijas ar ļoti sāpīgiem likteņa triecieniem, kas lēnām sagrauj dzejnieka fizisko un garīgo veselību. Viena no lielākajām viņa dzīves traģēdijām ir viņa mūža mīlestības – aktrises Birutas Skujenieces bojāeja vilciena katastrofā. Sudrabkalns viņu dievinot allaž dēvējis par Birutu Brīnišķīgo

Sudrabkalnam ir ļoti daudz skaistas mīlas un dabas dzejas, arī asprātīgi satīriski dzejojumi, burvīgas miniatūras. Kā saka Valdis Rūmnieks – starpkaru periodā viņš spoži, oriģināli un izsmalcināti varavīkšņo pie Latvijas literatūras debesīm. Padomju periodā viņš salūst zem varas spiediena, raksta režīmam pakalpīgus dzejoļus, par ko viņu atalgo ar dažādām tā laika balvām. Diemžēl, Sudrabkalna gadījumā padomju periods ir pilnībā aizēnojis viņa izcilāko veikumu, kamēr ir daudzi citi autori, kurus joprojām ļoti mīlam, bet kuriem nodevu režīmam bijis daudz vairāk.

Aleksandrs Čaks bija viens no pašiem tuvākajiem Sudrabkalna draugiem, ko viņš dēvēja par eņģeli, tāpēc Čaka aiziešana mūžībā Sudrabkalnam bija vēl viens no lielajiem likteņa triecieniem. Līdz ar padomju gadiem arvien Sudrabkalnam sāka izpausties psihoemocionālas problēmas, viņu mocīja mazvērtības kompleksi un vajāšanas mānija. Pēc kāda ļoti liktenīga un savdabīga notikuma operā, ko viņš atklājis Valda Rūmnieka ģimenei, viņam piemetās stostīšanās, kas pēc tam arī viņu pavadīja visu dzīvi, tāpat kā vēl dažas citas savdabības.

Valdis Rūmnieks ir pārliecināts, ka Sudrabkalns bija gan sistēmas, gan arī savu nopietno veselības problēmu ķīlnieks, kas arī atspoguļojās daiļradē.

Vēstot par Jāni Sudrabkalnu, romāns "Sudrabiņš" vienlaicīgi ļoti spilgti atklāj 20. gadsimta latviešu literatūras ainavu kopumā.