Adventa laikā, katru rītu ap šo laiku, klausāmies Ausmas Kantānes lasītos Imanta Ziedoņa 2002.gada dienasgrāmatas fragmentus. Tās ievadā dzejnieks rakstīja, ka viņam uzrodas citāti no jau citu teiktā. Ziedonis šos pierakstītos patikšanas brīžus esot piesavinājies un ierakstījis dienasgrāmatā. Šodien 11. fragments.

 

16.augusts

Slimnīcā. Pāršķirstu kādreiz pavirši lasīto Airisas Mērdokas romānu „Zvans”. Smalku dvēseļu smalks pinums. Lai šodienai un nākamajām dienām (ja atcerēšos un pieņemšanu) paliek pāris Mērdokas citātu:

„Kā debesis augstākas par zemi, tā mani ceļi ir augstāki par jūsu ceļiem un manas domas par jūsu domām.”  Un tad Maikls ar rūgtumu sevī iedziļinājās šo vārdu nežēlībā, viņš sacīja: Dievs ir, bet es viņam neticu.”

Es vēl šos spriedumus kādreiz komentēšu marginālijās. Man šis duālisms nav vajadzīgs. Es ticu monismam. Ka Dievs nav atsevišķi, bet visu laiku un visā. Arī manī. Es esmu viņa izstarojuma daļiņa. Es negribētu atteikties no Viņa gaismas esamības manī pašā visur un vienmēr.