Adventa laikā, katru rītu ap šo laiku, klausāmies Ausmas Kantānes lasītos Imanta Ziedoņa 2002.gada dienasgrāmatas fragmentus. Tās ievadā dzejnieks rakstīja, ka viņam uzrodas citāti no jau citu teiktā. Ziedonis šos pierakstītos patikšanas brīžus esot piesavinājies un ierakstījis dienasgrāmatā. Šodien 6 fragments.

 

26.februāris

Vilhelms Mihailovskis mani uzrunā, lai es rakstu tekstus viņa foto izlases albumam, kura dizainu veidotu īsti talantīgs mākslinieks Sosnovskis. Es piekristu tikai tad, ja Sosnovskis lappusē atvēlētu tekstam suverēnu lomu un vietu tieši pie attēla nevis priekšvārdu vai eseju kaut kur tālāk – šķirti no attēliem.

Mākslinieks man uzdāvina savus foto albumus. Tur ir ļoti būtisks, kaut kādā veidā cildens un likteņstiprs Ojāra Vācieša portrets. Tas man ļoti iepriecināja, jo visu laiku esmu bijis apvainots par mākslinieku tieksmi stipro un skaisto dzejnieku attēlot slimīgu, savītušu un bez tās enerģijas, kas viņam tik ļoti piemita. Ir jāredz īstais iekšējais ģēnijs, nevis viņa saburzītā ārējā novalkātā čaula.

 

20.marts

Eva Eglāja- Kristsone uzrakstījusi rakstu par mīlas liriku un kā „erotiskus” piesaukusi trīs dzejniekus. Salīdzināts - citēju „kā trīs vienas paaudzes latviešu dzejnieki, spilgti intelektuāļi, proti, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks un Roberts Mūks 20.gadsimta 60., 70. un 80. gados, atrodoties atšķirīgās sociālās un politiskās telpās, verbalizējuši savas erotiskās izjūtas, pieredzi un vīrišķo seksualitāti”. Patīkami, ka kāds (kāda!) ievēro arī šādus motīvus un, tā uzrunājot lasītāju, uzpurina tavu vīrišķo pašapziņu.

 

22.marts

Modē uzpeldējusi jauna smarža „Egoiste”. Tā nu jādabū. Vismaz kāda jāaposta.