Raidījumā Latvijas dienasgrāmata stāsts par jogas pasniedzēju Līvu Jasmani, kas darbojas kā mentore jeb palīdz jauniešiem, kuriem ir attīstības traucējumi vai kuri nonākuši sociālo dienestu redzes lokā. Cik viegli strādāt ar šādiem cilvēkiem?

Gandrīz divu gadu garumā Latvijas Radio nav centies pretendēt uz patiesību. Jūs teiksit, ka nepildām savus tiešos pienākumus un vai vispār tā drīkst. Un atbildēsim - jā. Ne tikai drīkst, bet arī ar to lepojamies, ka uz patiesību nepretendējām.

Reizi nedēļā pusstundas garumā raidījumā Latvijas dienasgrāmata radio saturu noteikuši nevis žurnālisti, bet viņu izvēlēti vai nejauši sastapti varoņi, kas rakstījuši dienasgrāmatu. Rakstījuši, fiksējuši, stāstījuši un lasījuši to, ko paši ir vēlējušies un radio tam ļāvies. Mūs ir interesējis tieši tas, ko pats cilvēks gatavs pastāstīt, gatavs dalīties pieredzētajā, kas ar kādu noticis septiņās dienās.

Ir gājis ļoti dažādi, par ko Radio saņēmis visdažādākās atsauksmes, no sajūsmas līdz nopēlumam, ka tērējam naudu un pat ākstāmies. Esam eksperimentējuši ar mūzikas komponēšanu, gatavojuši ēst, iepazinuši tīģerus, līdzdarbojušies kristīgā nometnē, ielūkojušies teātra mēģinājumos, burājuši atklātos ūdeņos un darījuši vēl citas lietas. Pat bijuši uz riska robežas, ka radio uzticētais diktofons, kur varonis ielasa savu dienasgrāmatu, atpakaļ nenonāks. Negaidītu mirkļu bijis ļoti daudz…

Viss aizsākās 2017.gadā, bet klāt ir gadu mija, noslēdzošā Latvijas dienasgrāmata un Viktors Pupiks piedāvā ielūkoties Līvas Jasmanes ikdienā. Viņa ir 32 gadu veca jogas pasniedzēja, bet, kas interesanti, savā papildu nodarbē viņa risina citu jauniešu problēmas. Viņa ir palīdze jauniešiem ar dažādiem uzvedības traucējumiem, runa ir gan par tādiem, kam ir attīstības traucējumi, gan tiem, kas nonākuši sociālo dienestu redzes lokā, kuriem dzīvē viss vienalga, gan ko ģērbj mugurā, gan vai viņam ir labas attiecības ar vecākiem, un arī tas, vai vispār vērts mācīties skolā.

Septiņas dienas Līva fiksējusi audio ierakstos mobilajā. Sarunā viņa stāsta, kāpēc jāpalīdz tiem, kas palīdzību nemaz neprasa. Dienasgrāmatā vērojama iezīme – Līva pati sev mēdz uzdot jautājumus. Tātad stāsts par Līvu Jasmani.

Pirmdienas pārdomās Līva stāsta par projektu “Proti un dari”, kur nonākusi jauniešu dēļ ar vēlmi palīdzēt kādam. Jācer, ka viņu dzīves izdosies un piepildīsies viņu sapņi.

Pirms dažiem gadiem Līva pievērsusies jogai un dzīve metusi kūleņus.

“Likās, ja man cilvēki palīdz, man arī vajadzētu kādam palīdzēt,” atklāj Līva un turpina stāstīt, kā soli pa solim iesaistījusies dažādos projektos. “Ar konkrētu mērķi neesmu gājusi, ka būtu jāpalīdz, tā noticis,” atzīst Līva.

Noslēdzot otrās dienas, kas bijusi ļoti piepildīta ar darbiem, pārdomas, Līva jautā, kāpēc vieniem ir daudz spēka, bet citiem ir krietni mazāk spēka.

Vēl viņa runā par godīgumu – centusies būt tāda arī dienasgrāmatā, bet tad apraujas un saka – hmm... Varbūt arī ne. Viņa min piemēru, par darbu: ja jau cilvēks iet uz darbu, lai nopelnītu naudu, bet nepatīk, tas ko dara, tad jau viņš pret sevi nav godīgs. Līvai patīk tas, ko viņa dara.

Trešās dienas pārdomās Līva saka, ka nedaudz izkrata sirdi, jo sācies jauns posms programmā “Palēciens” ar jauniešiem, kuri nonākuši sociālā dienesta redzeslokā.

“Kāpēc dažkārt tie, kam vajag palīdzību, no tās atsakās, jo, manuprāt tā ir lieliska iespēja dzīvi izkustināt un virzīt uz kaut ko labu?” vaicā Līva.

Līva apzinās teicienu par to, ka esam atbildīgi par tiem, ko pieradinām. Apzinās, ka pēc gadiem, kad šiem jauniešiem ar attīstības traucējumiem nebūs piederīgo, kas par viņiem rūpējas, ir liela varbūtība, ka pēc palīdzības vērsīsies pie viņas.

Ceturtās dienas pārdomās Līva atzīst, ka ir gandarīta, ka beidzot pašai izdevies aizdoties pie kāda cita pasniedzēja uz jogas nodarbību. Tas izdodas reti. Tie ir mazie svētki.

Stāstos par projektu “Palēciens”, Līva atzīst, ka visu laiku jācenšas saskatīt jauniešu intereses un vajadzības.

Piektās dienas pārdomas: “Žēl, ka dzīvē nevar iesniegt navigācijas sistēmu, tad varētu nekļūdīgi varētu doties uz savu mērķi. Gandrīz nekļūdīgi. Vismaz man tā ir, ka pat braucot ar navigācijas sistēmu, gadās nošaut garām.”

Paralēli visām savām nodarbēm Līva arī studē Rīgas Stradiņa universitātē, lai kļūtu par Rehabilitācijas fakultātē, lai kļūtu par kustību un deju terapeitu.

Sestdienas, kas pavadīta lekcijās, galvenā domā ir – ejiet, cilvēki, mācīties to, kas interesē, to, kas patīk. Laikam ir tas vecums, kad sāk patikt iet uz skolu, mācīties to īpašo, sirdij vajadzīgo. 

Līva stāsta, ka jau skolas laikā domājusi, ka būs horeogrāfe, taču nobijusies no tā, ka dejotāji neko nepelna un aizgājusi mācīties komunikācijas zinātnes. Sākusi strādāt, bet sapratusi, ka tas nav īstais, jādara, tas, ko vēlas. Sākusi iet uz jogas nodarbībām, pamazām domājusi par savu nodarbošanos, uzrakstījusi atlūgumu un sāka darīt to, kas patīk. Šobrīd Līvas hobijs un tas, kas vislabāk patīk, ir kļuvis par viņas darbu.