Jauns raidījumu cikls „Pret Goliātu". LPSR Augstākās Padomes 1990. gada 4. maija deklarācija „Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” balstījās latviešu nācijas valstsgribā, kas tika saglabāta visā pusgadsimtu ilgajā okupācijas posmā. Šajā laikā tā izpaudās dažādos veidos – gan kā atklāta cīņa, gan kā maskēta opozīcija un centieni apspēlēt totalitāro varu pēc tās noteikumiem.

Raidījumu ciklu, kurā secīgi pievērsīsimies visām pretestības, disidentisma formām, kādas tās bija attieksmē pret padomju okupācijas varu, pret padomju totalitārismu, sākam ar tēmu par bruņoto pretošanos, par nacionālajiem partizāniem laika periodā pēc Otrā pasaules kara. Nacionālo partizānu kustība, ne reti viņus dēvē arī par mežabrāļiem, tie bija bruņoti cilvēki, pret kuriem okupācijas vara arī vērsās ar visiem tai pieejamiem represīviem līdzekļiem. Cik daudz bija šādu cilvēku, cik lielas bija partizānu grupas un kā tām izdevās veidot savstarpēji saistītu koordinētu cīņas struktūru, stāsta vēsturnieki Inese Dreimane un Zigmārs Turčinskis.

"Mežabrāļu kustība sāka veidoties 1944. gada vasarā, sākumā Latgalē un Vidzemes austrumu daļā. Sākotnēji tās cerības un domas bija, kad agri vai vēlu sāksies potenciāli Trešais pasaules karš, tāpēc sākotnējais posms ir tāda apvienošanās un gatavošanās," skaidro Inese Dreimane. "Cerības uz jauna kara sākšanos nerimās burtiski visā partizānu kauju gaitā, tas ir redzams pēc visiem iespējamajiem piemēriem."

Latvijā nacionālie partizāni savas darbības laikā, pārsvarā 1945. gadā, ir ieņēmuši 42 pagasta centrus, pārsvarā Vidzemes pusē. Tā bija vidzemnieku īpatnība, piemēram, Valkas apriņķī no 32 pagastiem tika ieņemti 13 pagastu centri,

"Tas bija tāds savas darbības parādīšanas veids, un mēģinājums likt noprast šim režīmam - jums šeit nav vietas. Ko nozīmē šī pagasta centra ieņemšana? Tas nozīmē, ka mežabrāļi vienkārši tajā iebruka, viņi izdemolēja partijas komiteju, izpildkomiteju, vārdu sakot, centrālo ēku, kura tobrīd pārstāv padomju varu. Ja pretojās tie, kas apsargāja, jo tās vienmēr tika apsargātas, tad bija arī apšaudes. Lai gan pārsvarā tie zaudējumi ir diezgan minimāli," vērtē Inese Dreimane.

"(..) mežabrāļu uzdevums jau tāds arī bija neļautu režīmam justies komfortabli," turpina Inese Dreimane.

Viens no galvenajiem motīviem 1949. gada marta deportācijām bija partizānu kustības apkarošana. Zigmārs Turčinskis vērtē, ka padomju varai izdevās kustību vājināt, bet tam var būt vairāki iemesli: cilvēki bija pārbiedēti, viņi tika sadzīti kolhozos, viņiem tika atņemts īpašums, viņi līdz ar to vairs nevarēja partizānus uzturēt. Īpaši pēc 1949. gada deportācijām ļoti daudzām grupām vairs nav kam prasīt pārtiku, pat nav ko atņemt sarkaniem aktīvistiem, jo tie ir tādi paši kolhoznieki, kuriem nekā nav. Bet ir arī piemēri, kas rāda, ka tieši pēc 1949. gada deportācijām mežabrāļu grupas pieaug, mežā aiziet pat veselas ģimenes. Diemžēl daudzi no viņiem iet bojā. Tāpat ir ievērojams atriebības vilnis no mežabrāļu puses.

"Mežabrāļu kustība pēc 1949.gada deportācijām noplok uz 1950. gada pavasara pusi," skaidro Zigmārs Turčinskis.

"Nacionālo partizānu kustības īpatnība ir aktivitātes un noplakumu periodi saistībā ar starptautiskajiem notikumiem: 1945. gada vasarā, kad lielas karš ir beidzies, tagad mums taču vajadzētu būt brīviem, tūlīt nāks angļi un amerikāņi, tas ir tāds aktivitātes vilnis," analizē Zigmārs Turčinskis. "Tad 1946. gada martā kā cerību staru uzķēra Čērčila runu Fultonā, līdz ar to 1946. gada pavasaris ir tāds uzplūdu periods. Tad uzplūdu periods partizāniem atkal sākas 1948. gada vasarā līdzi 1949. gada deportācijām, jo tanī laikā notiek Berlīnes blokāde un partizāni to uztver kā cerības uz jaunu konfliktu, uz kaut kādu palīdzība, kas varētu nākt no Rietumiem."

"Arī pēc deportācijām bija cerība, ka varētu atkārtoties 1941. gada scenārijs, kad īsumā pēc 14. jūnija sākās karš un Vācija uzbruka Padomju Savienībai. Kaut kas līdzīgs varētu noteikt arī tagad," turpina Inese Dreimane. "Vēl pat 50. gados, kad bija Korejas karš, ir liecības, ka cilvēki savā starpā runājuši, būs, nu būs, vienreiz taču būs. Un arī vēl vēlāk

arī kad Ungārijā 1956. gadā ir sacelšanās, arī tad pie mums domā, pārsvarā vairs ne mežabrāļi, viņu gandrīz vairs nav, bet vienkārši cilvēki domā - tā nepaliks, nu tagad beidzot būs. Un tā uz priekšu. Principā tās cerības vēl nekas nebeidzas nekad. Cita lieta, ka cilvēki pamazām sāk no tā visa nogurt.

Un nabadzība, ka viņi vairs nevar no laba prāta paši būt savu cīnītāju atbalstītāji, viņi sāk uztvert šo mežabrāļu kustību pamazām arī jau par morālu un materiālu slogu. Un tas pamazām noved pie tā, ka atbalstītāju skaits samazinās un bieži vien cilvēki iziet arī uz kompromisiem ar čeku, ar režīmu. Viņi piekrīt iegāzt, piekrīt nodot, uzrādīt, kurā brīdī tad nāks, un mājās tiek ierīkoti slēpņi, kas agrāk notika tikai ārkārtīgi retos gadījumos, bet 50.gados tas jau kļūst aizvien biežāk."

Zigmārs Turčinskis norāda, ka, balstoties uz 1956. gada oktobrī Valsts drošības komitejas atskaiti par bruņotās pretošanās apspiešanu, viņi ir reģistrējušies sagūstītus, nogalinātus, legalizējušos apmēram 13500 cilvēkus, kas piedalījušies bruņotā cīņā.

Inese Dreimane bilst, ka jārēķina arī vēl tas, ka daudzi cilvēki bija iesaistīti partizānu atbalstīšanā un par to tiesāti.

"Partizānu atbalstītāji un legalizēto ģimenes bija arī atsevišķu kategoriju 1949. gada izsūtāmo personu kategorijās. Skaits noteikti mērāms vairākos desmitos tūkstošu," atzīst Inese Dreimane.