Enerģētiskā nabadzība ir problēma, ar kuru saskaras cilvēki daudzviet pasaulē, un tā nebūt nav viegli risināma, jo tās mazināšanai nepieciešams lokāla un plašāka mēroga pasākumu kopums. Lai gan pēdējo gadu laikā Eiropā enerģētiskā nabadzība ir mazinājusies, 2019.gadā tai joprojām bija pakļauti vismaz 30 miljoni jeb 6% Eiropas Savienības iedzīvotāju. Un tagad enerģētiskās nabadzības problēma ir saasinājusies, un tas ir saistāms gan ar Covid-19 pandēmiju, gan pēdējo vairāku mēnešu laikā pieredzēto milzīgo enerģijas resursu cenu kāpumu.

Par enerģētisko nabadzību varam saukt situāciju, kad mājsaimniecība par energopakalpojumiem, kuri nodrošina adekvātu komfortu telpās – apgaismojumu, apkuri, karsto ūdeni un enerģiju ēdienu pagatavošanai, tērē vairāk nekā 10% no saviem kopējiem ienākumiem. Šī gada sākumā tika publiskots jaunākais Žaka Delora institūta ziņojums par enerģētisko nabadzību Eiropas Savienības dalībvalstīs. Pētījumā norādīts, ka ēku apsildes jomā vislielākās problēmas vērojamas Dienvideiropas valstīs, proti, Bulgārijā, Grieķijā, Portugālē un Kiprā. Savukārt vasarā daudziem eiropiešiem problēmas sagādā nespēja pienācīgi atvēsināt savus mājokļus. Pēc pētnieku domām, šī ir pieaugoša problēma, jo klimata pārmaiņu rezultātā arvien biežāki un spēcīgāki ir karstuma viļņi. Vismazāk enerģētisko nabadzību pienācīgas apkures un gaisa kondicionēšanas pieejamības ziņā 2019.gadā izjuta Ziemeļvalstīs – Somijā, Dānijā, Norvēģijā un Zviedrijā. Mazāk to izjuta arī Vācijā, Beļģijā, Nīderlandē un Austrijā.

Skaidrs, ka problēmas skar arī Centrāleiropu un Austrumeiropu. Saskaņā ar Eurostat datiem, Eiropas Savienībā kopumā 6,6% mājsaimniecību ir parādi par komunālajiem maksājumiem, savukārt Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs to mājsaimniecību īpatsvars, kuras nevar atļauties laikus samaksāt rēķinus, ir daudz lielāks. Žaka Delora institūta ziņojumā secināts, ka 2019.gadā Baltijā pienācīgas mājokļu apsildes problēma visasāk bija izjūtama Lietuvā, kur vairāk nekā 20% iedzīvotāju nevar atļauties pienācīgi apkurināt savus mājokļus. Savukārt Latvijā un Igaunijā situācija bijusi krietni labāka, proti, Latvijā adekvātu mājokļa apsildi nevar atļauties 5 līdz 10%, bet Igaunijā – mazāk nekā 5% iedzīvotāju. Latvijas Ekonomikas ministrijas sponsorētā pētījumā, ko veikusi Rīgas Tehniskā Universitāte secināts, ka, vairākos enerģētiskās nabadzības faktoros Latvija 2019.gadā bijusi tuvu Eiropas Savienības vidējiem rādītājiem. Un, saskaņā ar statistiku, visvairāk skartās grupas Latvijā ir vecāka gadagājuma cilvēki, vientuļi cilvēki, kas vecāki par 65 gadiem, bezdarbnieki un no sociālajiem pabalstiem atkarīgi cilvēki.

Kā norāda Žaka Delora institūta pētījuma autori, Eiropas Savienībā enerģētiskās nabadzības riskam tradicionāli visvairāk pakļauti cilvēki ar zemiem ienākumiem un tie, kas mitinās sociālajos mājokļos. Sievietes divreiz biežāk nekā vīrieši nonāk ekonomiski grūtos apstākļos, un arī enerģijas rēķinu apmaksa kļūst par nopietnu problēmu. Tomēr eksperti brīdina, ka pandēmijas dēļ enerģētiskās nabadzības riska grupā jau nonāk jaunas kategorijas, piemēram, mazo uzņēmumu īpašnieki un darbinieki, kā arī studenti un pašnodarbinātās personas.

Eiropas Parlamenta deputāts no Dānijas Nīls Fulsans portāla „euractiv.com” diskusijā kā risinājumu uzsver Eiropas Savienības enerģētisko neatkarību.

Tomēr enerģētiskās neatkarības īstenošana nav ātrs risinājums, tādēļ nepieciešami arī citi risinājumi. Eiropas Komisija ir noteikusi, ka enerģētiskā nabadzība ir daudzdimensionāla parādība, kas, ja to pareizi risina, var sniegt vairākus ieguvumus, tostarp samazināt izdevumus veselībai, samazināt gaisa piesārņojumu, uzlabot komfortu un labklājību, kā arī uzlabot mājsaimniecību budžetu. Žaka Delora institūta ziņojumā skaidrots, ka dalībvalstīm ir dažādas pieejas enerģētiskajai nabadzībai. Proti, dažas jau ierasti koncentrējas uz tādiem pasākumiem, kā sociālajiem pabalstiem, lai atbalstītu neaizsargātās mājsaimniecības. Savukārt citas dalībvalstis pieņem vairāk preventīvus un, ja tā varētu teikt, “ārstējošus” pasākumus, kuru mērķis ir uzlabot mājokļu energoefektivitāti un tādējādi samazināt vajadzību pēc enerģijas patēriņa. Un ziņojuma autori uzsver, ka enerģētiskās nabadzības mazināšanai ir nepieciešami ir abu veidu pasākumi.