Eiropa sākusi uzmanīgāk skatīties uz Ķīnas investīcijām. No vienas puses nauda ir nauda, un tirdzniecības attīstīšana ar pasaulē otro lielāko ekonomiku ir svarīga. No otras – tie ir stratēģiskās drošības jautājumi. Un ekonomiskā konkurence. Aizvadītajās dienās Eiropā tādās valstīs kā Itālija un Francija viesojās Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins, lai raudzītu padziļināt sadarbību. Tikmēr Eiropas Savienība (ES) ekonomiskajās attiecības ar Ķīnu maina stratēģiju un meklē līdzsvaru.

Kopš 2010.gada Ķīnas firmas Eiropā investējušas vismaz 145 miljardus eiro. Rezultātā Ķīnas investoru rokās nonākuši tādi uzņēmumi kā piemēram Zviedrijas autobūves uzņēmums “Volvo” un Itālijas riepu ražotājs “Pirelli”. Taču pēdējos pāris gados investīciju plūsma samazinājusies, liecina Ņujorkā bāzēta uzņēmuma "Rhodium Group" apkopotā informācija. Daļēji tas skaidrojams ar to, ka Eiropas Savienība sākusi uzmanīgāk vērtēt un uzraudzīt trešo valstu investīcijas. Un vairākas Eiropas valstis noteikumus ārvalstu firmām un investoriem padarījušas stingrākus. Piemēram, pirms pusgada Ķīnas uzņēmums “Yantai Tahai” atsauca piedāvājumu iegādāties vācu mašīniekārtu būves firmu “Leifeld”, tā kā Vācijas valdība darījumam grasījās uzlikt veto drošības apsvērumu dēļ.

Martā mūsu reģionu arī pāršalca ziņa, ka Ķīnas investīciju uzņēmumus ir gatavs ieguldīt visus 15 miljardus eiro, kas nepieciešami, lai uzbūvētu zemūdens tuneli no Tallinas uz Helsinkiem. Tomēr bijušais Igaunijas ārlietu ministrs Urmass Pēts brīdināja, ka pret Ķīnas investīcijām tik nozīmīgā infrastruktūrā jāizturas ļoti uzmanīgi, jo „šādas investīcijas parasti ir saistītas ar politiskām interesēm”. Par stratēģiskiem riskiem brīdina arī Leslijs Leino, igauņu analītiķis Ķīnas jautājumos.

Latvijā uzkrātās investīcijas no Ķīnas ir ap 60 miljoniem eiro. Lielākā daļa nekustamajos īpašumos, stāsta Ģirts Blumers, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras Investīciju projektu departamenta Projektu attīstības nodaļas vadītājs. Viņš saka, ka nozīmīgi infrastruktūras projekti Latvijā, kuros vēlētos ieguldīt Ķīna, aģentūras redzeslokā patlaban nav. Zināmu interesi ķīniešu uzņēmēji izrādījuši par iesaistīšanos Rail Baltica” projektā, taču vairāk kā pakalpojumu sniedzēji, kurus „gluži nevar uztver kā investorus,” norāda Blumers. Viņš pauž, ka katrā ziņā pieejai jābūt līdzsvarotai.

Latvijas tirdzniecības bilance ar Ķīnu, kas nav pārsteidzoši, ir negatīva. Preču un pakalpojumu vērtība, ko pērn no Ķīnas importējām, bija aptuveni trīsreiz lielāka par to, ko eksportējam. Filips Tālbergs no Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA Ārējās tirdzniecības veicināšanas departamenta Eksporta veicināšanas nodaļas vadītāja pienākumu izpildītājs) tomēr norāda, ka kopš 2008.gada Latvijas ražotāju eksports uz Ķīnu pieaudzis aptuveni astoņas reizes.

Pērn Ķīna bija 15.vietā starp Latvijas ārējās tirdzniecības partneriem. Gandrīz pusi Latvijas eksporta uz Ķīnu veido kokmateriāli.