Novembris ir mēnesis, kuru sagaidām patriotiskā zīmē. Tādēļ mēneša pirmo nedēļu - no 3. līdz 7. novembrim - katru darba dienas rītu no plkst. 09:05 tiešraidē Latvijas Radio 1 Jums piedāvāsim raidījuma "Kā labāk dzīvot?" speciālizlaidumu "Ideju teniss". Ko mēs servēsim? Idejas. Idejas Latvijas simtgadei.

Otrdien "Ideju tenisu" spēlē Aigars Plotkāns, ekonomists un  marketinga konsultants, Ģirts Majors, „Positivus Music” vadītājs un festivāla „Positivus” rīkotājs, Rihards Plotka, darba tiesību speciālists, un Anna Platpīre, radio „Pieci.lv” raidījuma „Domnīca” vadītāja. Šoreiz apspriežam idejas, kā panākt, lai 2018. gadā imports Latvijā būtu 0 procentu un kā brīvprātīgais darbs izmainīs Latviju piecu gadu laikā.

Pirmais sets: kā panākt, lai 2018. gadā imports Latvijā būtu 0 procentu

Katru reizi, kad iegādājamies kādu ārzemju preci, mēs vienlaikus ieguldām svešas, nevis savas kultūras attīstībā. Kā sekmēt vietējās kultūras patēriņu, arī pārtikā?

Fakti: Runājot par importu, var teikt, ka Latvijā vislabākā situācija ir ar kartupeļiem. Ar tiem pašnodrošinājums ir 95 % un tos pārsvarā importē tikai uz jauno kartupeļu laiku. Līdzīga situācija ir ar olām, tās arī mums pietiek 90 – 95 procentu. Lielākais olu imports ir no Lietuvas – četri procenti. Toties visvairāk importējam riekstus un garšvielas, cukuru, kafiju, tēju, kā arī saldinātos dzērienu.

Aigars Plotkāns un Rihards Plotka iesaka likvidēt pārtikas importu un sākt strādāt ar patērētāju, lai izveidotu jaunu patēriņa kultūru, kas balstīta uz nacionāliem ēdieniem un produktiem. To pasludināt kā vienu no prioritātēm. Patēriņa kultūra kā īpaša kategorija. Viņi arī iesaka ieguldīt līdzekļus tiešpirkšanas kultūras attīstībā, normatīvajos aktos ietverot, ka pārtikas iepirkumos skolās un iestādēs izmanto nevis lētāko piedāvājumu, bet vietējo.

Anna Platpīre un Ģirts Majors iesaka ne tikai katram savu zemnieku, pie kura iegādāties ražojumus, bet katram savu pleķīti zemes. Latvijā ir daudz brīvas un nepasaimniekotas zemes. Piedāvājums ir veidot valsts programmu, kurā cilvēki varētu pieteikties un saņemt sēklas, lai sāktu apsaimniekot zemi, un padomus. Zemnieks palīdzētu ar padomu, kā apsaimniekot zemi. Tā veicinātu arī cilvēku ieplūšanu laukos.

Ko iesākt ne tikai ar to, ko patērējam, bet arī ar to, ko atstājam aiz sevis – ko varētu apņemties pārstrādāt valstiskā līmenī, lai aizstātu importu?

Fakti: Eiropas Savienībā 20% atkritumu pārstrādā enerģijā, 40 % - materiālos, 40 % paliek izgāztuvēs. Metālu var pārstrādāt gandrīz visu, īpaši vērtīgi krāsainie metāli. Pārstrādāt var arī plastmasu, no PET pudelēm iegūst granulas, no kurām var ražot jaunu plastmasu, kuras īpašības gandrīz nemainās. No kokvilnas un linu apģērba un lupatām var ražo labas kvalitātes akvareļpapīru un banknošu papīru, bet no apavu zolēm gumiju vai plastmasu.

Anna Platpīre un Ģirts Majors iesaka domāt par arhitektūru un vecajām ēkām. Jauki būtu vecos krogus ceļa malās un veco baznīcu drupas, vecās lauku sētas saglabāt, tās attīstot. Tā būtu " arhitektūras pārstrāde". Tāpat varētu būt nodokļu atvieglojumi uzņēmējiem, kas ražo no otrreizējām izejvielām.

Aigars Plotkāns un Rihards Plotka piedāvā bezatkritumu saimniekošanu kā obligātu nosacījumu biznesa darbībai. Tiem, kam veidojas atkritumi – finansiāls slogs. Riharda Plotkas piedāvājums ir arī Latvijā no riepām ražot apavus, no PET pudelēm – apģērbus. Pasaulē tas jau notiek.

Kā panākt, lai cilvēki izvēlētos lietas saglabāt, remontēt, restaurēt un mainīt, nevis izmest un katru sezonu iegādāties jaunu?

Fakti: Lietu ilgstamība pārsvarā ir marketinga triks, bet pasaulē ir vairākas kompānijas, kas savām precēm nodrošina mūža garantiju. Pirmie 1926. gadā šādu praksi ieviesa pildspalvu ražotāji Parker Pen Company, bet 1932. gadā Zippo šķiltavu izgudrotājs Džordžs Bleisdeils. Mūsdienu biznesa pasaulē tas gan ir retums, bet ir vairākas kompānijas, kas lepojas tieši ar to, ka ražo ilglaicīgas preces. Kā spilgtākie piemēri būtu jāmin - angļu apavu ražotāju kompānija John Lobb, kas ar kurpēm apgādā britu karaļnamu un saviem apaviem dod 10 gadu garantiju.

Aigars Plotkāns un Rihards Plotka domā, ka lielākai daļai tehnikas jābūt ražotai pēc moduļa principa, kur kādus blokus var mainīt. Produktu ilgtspējība ir viens no kvalitātes kritērijiem, kas jānorāda uz iepakojuma un ir obligāts priekšnosacījums. Patērētāju paradumu maiņa: kopjam kurpes, mašīnas, lai kalpotu ilgāk. Vēl komanda iesaka izveidot “amatnieku abonementu”: par noteiktu maksu cilvēkiem ir pieejams kurpnieks, šuvējs un citi amatnieki. Cilvēki bieži nezina, kur salabot lietas, kaut salabot ir lētāk, nekā pirkt jaunu.

Ģirts Majors piedāvā padomu raidījumu, kā nokalpojošas lietas pašiem salabot. Anna Platpīre iesaka rīkot amatnieku izbraukumus pa Latviju, lai cilvēki zinātu, kad pie viņiem atbrauks meistars un varēs konkrēto lietu salabot.

Otrais sets: kā brīvprātīgais darbs izmainīs Latviju piecu gadu laikā.

Kādu kolektīvu palīdzību Latvijas iedzīvotāji varētu sniegt izmantojot sociālos tīklus?

Fakti: Vidēji latvietis 11 līdz 18 procentus laika, ko pavada internetā, pavada socialajos tīklos. Uz 2014. gada septembri Latvijā populārākais sociālais tīkls bija draugiem.lv ar 731 088 lietotājiem jeb 32 % no valsts iedzīvotāju skaita. Par nākamajām vietām dati nav tik jauni. Uz 2013.gadu otrajā vietā ir facebook.com ar 414,5 tūkstošiem lietotāju, odnoklasniki ar 210 tūkstošiem un Twitter ar 129 tūkstošiem.

Annas Platpīres un Ģirta Majora piedāvājums ir "brīvprātīgo armija", kas pēc noteiktiem kritērijiem rediģētu nekntrolēto komentāru situāciju internetā, kas grauj sabiedrības morālo stāju. Tas uzlabotu portālu saturu, bet vienlaikus jādomā, lai rediģešana nekļūtu par cenzūru.

Aigars Plotkāns un Rihards Plotka norāda, ka darbs ir privilēģija, arī sociālais darbs. Par sociālā darba veikšanu varētu piešķirt īpašus sertifikātus. Cilvēks nevarētu kļūt par deputātu, kamēr nav veicis noteiktu sociālu darbu. Sociālais darbs varētu būt kā obligāta aktivitāte dažādām sabiedrības grupām un virtuālajā vidē varētu redzēt uzskaites sistēmu. Sociālā darba veids – iedzīvotāju patruļas.

Pēc kāda principa 2018. gadā varētu strādāt organizācija ar nosaukumu “Latvijas brīvprātīgo laika banka”?

Fakti: Laika banka ir organizācija, kas fiksē saviem dalībniekiem to laiku, ko viņi ienes, izmanto vai paņem kredītā, palīdzot viens otram savstarpējās palīdzības sociālā projekta ietvaros. Par laika bankas izgudrotāju uzsta amerikāni Edgaru Kānu. Pēc viņa iniciatīvas 1987.gadā izveido pirmās sešas laika bankas. Kāns ieviesa arī terminu “laika dolārs”, kas atbilst vienai darba stundai, ko noguldīt laika bankā. Piemēram stunda malkas skaldīšanas, tāpat kā viena stunda juristu pakalpojumu maksā vienu laika dolāru.

Aigars Plotkāns un Rihards Plotka min visaptverošu sociālās palīdzības sistēmas izveidi, kur cilvēks, kas tajā iesaistījies, saņem sertifikātu par to, ko ir veicis. Daudzām sabiedrības kategorijām tas būtu obligāti – skolēni tā var apgūt jaunas prasmes. Uzskaites sistēma, kurā, uzkrājot punktus, var saņemt pretī citu palīdzību. Būtu labi, ja brīvprātīgais darbs dotu arī pielikumu pie pensijas.

Annas Platpīres un Ģirta Majora piedāvājums: labākos uzņēmumu darbiniekus piesaistīt brīvpratigo darbam valsts pārvaldē, valsts attīstībā, arī kā mācībspēkus.

"Dot var gūstot, dot var ņemot, dodot gūtais – neatņemams!" teicis Rainis. Kas būtu tie darbi, kurus veiktu brīvprātīgie, un kas būtu ieguvums, kuru nebūtu iespējams nopirkt?

Annas Platpīres doma: brīvprātīgiem svarīgas sociālās garantijas, lai brīvprātīgais justos nodrošināts, lai varētu attīstīties un viņu idejas ņemtu vērā.

Aigars Plotkāns iesaka atjaunot šefības sistēmu. Piemēram, Kulturas ministrija uzņemas šefību pār kādu skolu vai uzņēmumu. Šefība nozīmē, ka sadarbojoties mainās lietām, prasmēm, darbiniekiem sociālā darba ietvaros, draudzība, kas pāraug sadarbībā.

Ģirts Majors piebilst, ka vajadzētu atļaut brīvprātīgo darbu nozarēs, kur tas nav atļauts, bet ir interesants iespējamiem brīvprātīgā darba veicējiem. Jaunieši būtu gatavi veikt brīvprātīgo darbu nozarē, kas saistīta ar pasākumu rīkošanu, bet Darba inspekcija neļauj izmantot šeit brīvprātīgos.

Rakstiet savas idejas tviterī, lietojot heštegu jeb mirkļbirku