Carnikavas novadpētniecības centrā uzklausīsim stāstu par tautastērpu, ko pagājušā gadsimta 30. gados uzšuva carikaviete, trimdas latviešu dramaturga, rakstnieka un publicista Ulda Siliņa mamma Elza Vilhelmīne. Savukārt, atceroties laikus, kad Carnikavā slējās lepna pils, uzzināsim kā šajā namā uzņēmēja Gēgingera ģimene svinēja Ziemassvētkus.

"Carnikava ir seno līvu zeme, taču iedzīvotāju pārtautošanās notikusi ļoti ātri. Jau 16. gs. no līvu valodas palikuši tikai atsevišķi vārdi un vietu nosaukumi, piem., vaba, selga, Lilaste, arī Kadaga, Ummas, Serģu ezeru vārdi ir mantoti no līviem. Carnikava ar savu lašu un nēģu zveju bija ievērojams zvejas centrs un ieņēma 10. vietu Latvijā. Līdz 1917. g. Carnikava varēja lepoties ar greznāko pili Vidzemē. Arī pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs Fridrichs Meins. Carnikavieši nodibina savu Labdarības biedrību jau 1875. gadā un ar kori piedalās II Vispārējos dziesmu svētkos."

Šos pieturpunktus par Carnikavas vēsturi aizņēmos no Carnikavā dzimušā  dramaturga, rakstnieka un  publicista Ulda Siliņa rakstītā 2017. gada  Austrālijas laikrakstā "Latvietis", jo šajā raidījumā būs runa gan par Ulda Siliņa mammu, gan  greznās pils pēdējiem īpašniekiem.

Viesojos Gaujas krastā  „Cēlāju” mājās, kur atrodas Carnikavas novadpētniecības centrs. Te vēl līdz šī gada beigām apmeklētāji varēs aplūkot tērpu, kas deponēts no netālu esošā kultūras centra „Ozolaine”. Koši zili svārki un veste  krustdūrienā izšūtiem baltiem rakstiem un vienkārša balta blūze - kā jūra ar baltām viļņu cepurēm, tāds epitets piedienētu šīm drānām, ko nosacīti var dēvēt par Carnikavas sieviešu jauno laiku tautastērpu. Par tā izcelsmi stāsta Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus.

Pirms turpinām stāstu par Carnikavas novadpētniecības centra krājuma priekšmetiem, kas būs fotogrāfijas par Gēgingeru dzimtu, neliela atkāpe par tiem laikiem, kad Carnikavas centrā slējās lepns kungu nams - klasicisma stilā celta ēka ar 14 kolonām. Pili  nodedzināja 1917. gadā un tagad tās vietā tik atlicis viens kolonas kapitelis.

Vēl vienu Carnikavas kunga nama  kapiteli var apskatīt pie Latvijas Universitātes galvenās ēkas, tajā pusē, kur ved kāpnes uz Merķeļa ielu, un vairāki kapiteļi tika iemūrēti kādreizējās Ādažu skolas sienā. Pati ēka bijusi ļoti grezna, kā redzams senās fotogrāfijās no  19.-20. gadsimta mijas, tad iekšpusē pils zālēs bija izbūvēti balkoni un apaļās zāles nišās rotājās četras marmorā darinātas sieviešu skulptūras, kas simbolizējušas četrus gadalaikus. Šim skulptūrām kā grezni postamenti kalpoja četras čuguna krāsnis. Bet Olga Rinkus vēl iepazīstina ar citām pils detaļām, tās sākotnējiem īpašniekiem - Mengdeniem un Panderiem - un greznās ēkas bojāeju.