Ķekavas novadpētniecības muzejā lūkojam, kāds pagasts izskatījies pirms vairāk nekā 200 gadiem, kādi ievērojami cilvēki te dzīvojuši un kas attēlots pazīstamā karikatūrista, novadnieka Edgara Ozoliņa mazāk zināmos zīmējumos.

Tik vienkārši: ieejam Ķekavas novadpētniecības muzejā, stāvam šodienā un skatāmies vairāk nekā 200 gadus senā pagātnē. Te ir ne tikai Johana Kristofa Broces zīmētā Doles draudzes (tagad Doles-Ķekavas ev. lut.) baznīca un  krogs, bet arī aplūkojams pavisam jauns Ķekavas novada tautastērps un apskatei izlikti pazīstamā karikatūrista Edgara Ozoliņa maz zināmi zīmējumi.

Pirmo reizi rakstos Ķekavas vārds parādās saistībā ar Ķekavas muižu 1435. gadā. Kā minēts Ķekavas novada interneta mājslapā, tad – vārds "ķekava" ir baltu cilmes vārds: senindoeiropiešu valodā "kek"- nozīmē "liekt, līks", bet "av(e)"- "mitrināt, aprasināt, tecēt". ((Šis hidronīms, iespējams, atspoguļo Ķekavas upes tecējumu: līču loču paralēli Daugavai, bet vidustecē daži krasi līkumi, pagriežoties uz ieteku Daugavā).

Lai arī Ķekava jau sendienās bija apdzīvota, tomēr ķekavniekiem ilgi nav bijis sava tautastērpa, un tāpēc stāstu par šīs vietas novadpētniecības muzejā redzamo krājumu, sākam ar tautastērpu, par kuru skaidrojumu sniedz muzeja vadītāja Ināra Rumbina.

Ja tautastērps ir tā jaunākā šīs puses kultūrvēstures liecība, tad ekspozīcijā par ievērojamiem ķekavniekiem var aplūkot pagājušā gadsimta sākumā tapušas fotogrāfijas, kur iemūžināti šīs puses ļaudis. Viens no tādiem cirka cīkstonis, smagatlēts Jānis Jēkabsons.

Atsevišķa zāle Ķekavas novada muzejā ir veltīta māksliniekam, grāmatu ilustratoram un karikatūristam Edgaram Ozoliņam. Līdzās pazīstamiem darbiem te arī ir aplūkojami zīmējumi, ko Ināra Rumbina dēvē par mākslinieka sapņiem un fantāzijām.