"1919. gada 10. jūnijā ar toreizējā Pasta, telegrāfa un telefonu pārvaldes priekšnieka inženiera Eduarda Kadiķa parakstu, vecākais mehāniķis A. Tīpainis saņēma pavēli organizēt un vadīt pārvaldes mehānisko darbnīcu ar uzdevumu - remontēt resora lietojamo tehnisko inventāru. Ar minēto datumu sāka eksistēt šī darbnīca un 12 gadus vēlāk tā izveidojās par VEF," tā savas atmiņās par Valsts elektrotehniskās fabrikas dzimšanu raksta Aleksandrs Tīpainis.

Raidījumā viesojamies VEF muzeja krātuvē, kur lūkojam šī uzņēmuma nozīmīgu cilvēku veikumu - Aleksandra Tīpaiņa atmiņas par VEF pirmsākumiem, inženiera un aviokonstruktora Kārļa Irbīša pierakstus un VEF reklāmas mākslinieces Zelmas Baboliņas darbus.

Aizsargu aviācija jau atkal saņēmusi vērtīgu dāvanu — četras VEF lidmašīnas. Tās tika nogādātas uz starta vietu  un aizsargu lidotāju vadībā pacēlās gaisā. Tad arī varēja pārliecināties par jauno lidmašīnu teicamām īpašībām.

Valsts elektrotehniskā fabrika, ieņemot Latvijas ražojumu izstādē vienu no lielākiem stendiem, izstādīs daudz jaunus eksponātus. No radio aprātiem ievērību pelna radio nozares „nagla" – 2 spuldžu maiņstrāvas tīkla aparāts – ar iebūvētu  dinamisko skaļruni. levērojot aparāta zemo cenu, tas būs pieejams katram abonentam, kas vēlēsies  iegūt tiešām labu un vērtīgu aparātu. Tas ir ievietots modernā līnijā ieturētā glītā kastē un piemērots elektrisko gramofonu pieslēgšanai.

Tādi apraksti par VEF ražojumiem bija lasāmi pagājušā gadsimta 30. gadu presē. Bet kāds ir sākums uzņēmumam, kas starpkaru Latvijā ražoja visu elektrotehniku, sākot no spuldzēm līdz lidmašīnām, un padomju gados bija viens no vadošajiem sakaru tehnikas ražotājiem bijušajā Padomju Savienībā?

Fabrika vairs neeksistē, ir saglabājušās ēkas un VEF muzejā var aplūkot priekšmetus, dokumentus, fotogrāfijas, kas vēsta par VEF no tā  pirmsākumiem līdz darbības beigām.

Tagadējā VEFa pirmsākums ir 1919. gada 10. jūnijs.

Aleksandrs Tīpainis pirms Pirmā pasaules kara apguva telegrāfa mehāniķa amatu un darba gaitu sākumā, iepazīstot Tērbatas telefona aparātu rūpnīcas darbu, sapņo par telefona aparātu ražošanu. Pēc kara Rīgā jaundibinātā Pasta, telegrāfa un telefona pārvalde nolemj veidot darbnīcas un uztic Tīpainim darbnīcas vadītāja amatu. Aleksandrs Tīpainis pagājušā gadsimta 60. gados sāk pierakstīt atmiņas par VEF darbību. Nu šīs mašīnraksta lapas glabājas  muzeja krājumā, kur tās raidījuma ieraksta laikā no  plaukta ir izcēlusi VEF muzeja galvenā krājuma glabātāja Dace Kaprāne.

Runājot par VEF "stūrakmeņiem",jāmin brāļi Irbītes -  dizainers Ādolfs un aviokonstruktors Kārlis. Šoreiz runa ir par vecāko brāli Kārli Irbīti, kura Kanādā rakstītā autobiogrāfija un zīmētās skices 1992. gadā nonākusi VEF muzeja īpašumā.

“Kārli, Kārli, kur tu esi palicis”, sauca māte jau kuro reizi, “Nāc taču vakariņās”! Bet es biju tā aizrāvies, ka mātes saucienu nedzirdēju. Bija piepildījies manis sen kārotais sapnis. Es pirmo reizi redzēju lidmašīnu! Bija 1914. gada pavasaris un es stāvēju mūsu mājas dārzā Rīgas nomalē Čiekurkalnā, ko vācieši sauca par Šreienbušu. Vispirms dzirdēju motora troksni, kas likās nāca no tuvējā Ķīšezera. Pacēlis acis pret debesīm tad es sev par lielu brīnumu ieraudzīju lidmašīnu, kas no ziemeļiem devās Rīgas virzienā…

Tā savas atmiņas 1992. gadā, dzīvojot Monreālā, pieraksta Kārlis Irbītis,  kurš pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās uz Kanādu, kur arī tika novērtētas viņa konstruktora spējas, jo līdz pensijai Kārlis Irbītis nostrādā lielākajā Kanādas lidmašīnu būves firmā “Canadair”, sākumā par konstruktoru un vēlāk jau kā rūpnīcas projektu grupas vadītājs.

Vēl viens cilvēks, kas kaldināja VEF panākumus Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, ir reklāmas māksliniece Zelma Baboliņa. Viņa strādāja rūpnīcas reklāmas birojā no 1937. līdz 1970. gadam. Zīmējusi skatlogu noformējumus VEF firmas veikalam, izstrādājusi reklāmas bukletus VEF produkcijai, kalendārus, ražojumu grafiskos materiālus un iesaiņojumu. Dace Kaprāne rāda 30. gados  zīmētu elektrisko spuldžu reklāmas katalogu.