Viesītes muzejā „Sēlija” var iepazīties ar šīs puses slavenākajiem dižļaužiem:  mediķa Paula Stradiņa  dzimtu un aplūkot Vecajam Stenderam veltītu ekspozīciju, jo viņš še savulaik darbojies. Bet muzejā arī ir rodamas liecības par citiem ievērojamiem viesītiešiem, tāpēc šajā raidījumā iepazīsim Viesītes vēsturi, lūkojot veterinārārsta Artūra Grieķera darba instrumentus, elektromontiera un brīvprātīgā ugunsdzēsēja Jāņa Reguta grāmatas, un uzzināsim. kā pilsētā ievilka elektrību 20. gadsimta 20. gados.

Muzeja krājuma glabātāja Valija Fišere kā pirmo dārgumu rāda jaunieguvumu, kas vēstī par savulaik ievērojamu veterinārārstu Artūru Grieķeri. Pirmās  Latvijas  brīvvalsts laikā viņš šajā Sēlijas pilsētā nodibināja tam laikam modernu un labiekārtotu dzīvnieku klīniku. Tagad muzeja krājumā glabājas niķelēti medicīnas instrumenti, ko savulaik govju, kazu un zirgu ārstēšanā lietojis ārsts Grieķers.

Ko jutuši dakterētie zirgi, to Viesītes veterinārsta radinieki, kuri nodeva šos instrumentus muzejam, nevar pateikt, bet sazvanīts pa telefonu, Artūra  Grieķera dēls Kārlis Grieķers stāsta, ka tēvs ir ļoti mīlējis zirgus un patika pret šiem dzīvniekiem sākusies laikā, kad jaunais veterinārārsts dienējis Latgales kavalērijas pulkā.

Kārlis Grieķers zina stāstīt, ka tēvam bijusi arī īpaši iekārtota tāda kā pirts kašķa ārstēšanai – būcenis, kur ieved zirgu, galva tam ir ārā, bet ķermenis iekšā, un tad tiek laists silts tvaiks, piesūcināts ar ārstnieciskām zālēm, kas  iznīdē šo niezošās infekcijas slimības ierosinātāju.

Paliekošas pēdas pilsētas vēsturē – tāds ir arī sakaru montieris, brīvprātīgais ugunsdzēsējs un pastnieks Jānis Reguts, kurš apkārtējiem izsniedza lasīšanai grāmatas no savas privātbibliotēkas, bet iesākums šim stāstam meklējams vēl tajā laikā, ka Viesīte bija Eķengrāves muižas teritorijā un  muižnieks Johans Rehenbergs-Lintens 19. gss beigās savus zemes gabalus  iznomā zemniekiem. Viesītes muzejā kā liecība tam kalpo rokrakstā sastādīts dokuments.

Laikiem mainoties, bijušā muižas īpašnieka meita Irēna Rehenberga-Lintena  šo iznomāto zemi par 270 latiem pārdod Jānim Štelmaheram. Jānis Štelmahers bija pulksteņmeistars un remontēja ermoņikas, savukārt viņa meta Lilija bija profesionāla adītāja, par ko liecina pagājušā gadsimta 30. gados vīram adītā jaka. Lilija apprecējās ar minēto Jāni Regutu un nu muzejā glabājas gan Lilijas darinātais adījums, gan viņas tēva kabatas pulksteņu kolekcija, gan grāmatas no Lilijas vīra Jāņa Reguta privātbibliotēkas – trīs dzimtu likteņa mirkļi ierakstīti Viesītes vēsturē.

Visus priekšmetus Viesītes muzejam nodevis Jāņa brāļa dēls Vilnis Reguts, par kuru Otrā pasaules kara beigās Jānis uzņēmās rūpes un izaudzināja Vilni savā ģimenē. Vilnis Reguts stāsta, ka viņa oknuli Jāni viesītieši atceras kā skarbu vīru ar skaļu balsi, bet aiz šī skarbuma slēpās liela labestība pret apkārtējiem.

Jānis Reguts arī padomju laikos iemantoja iedzīvotāju cieņu, apzinīgi pildot pastnieka pienākumus, par to var pārliecināties lasot 1957. gada reģionālajā laikrakstā „Brīvā Daugava” publicētās rindas rakstā „Viesītes labākais pastnieks”.

Turpinot  iepazīt Viesītes vēsturi, Valija  Fišere rāda senu fotogrāfiju ar cilvēku pulciņu ielas malā līdzās diviem elektrības stabiem, kuros uzkāpuši,   fotogrāfam pozē divi vīri – tas ir stāsts par elektrības ievilkšanu 20. gs 20. gados, kad  Viesītes lokomotīvju depo ierīko elektrostaciju.

Arī toreizējais valsts prezidents Kārlis Ulmanis Viesītē viesojies un   saimniekam Pēterim Kalniņam uzdāvinājis vaislas bulli un ērzeli, jo tolaik Ulmanis vairākiem Latvijas lauksaimniekiem izrādīja šādu labas gribas žestu. Lai attīstītu lopkopību, viņš par brīvu piešķīra labākajām saimniecībām vaislas lopus. Liecība par prezidenta dāvināto zirgu vēl arvien apskatāma Viesītes  muzejā.